Archive for the Reizēm es reformēju kapsētas Category

Reizēm es reformēju kapsētas

Posted in Epifānijas, Reizēm es reformēju kapsētas on maijs 20, 2009 by Epifānija

*   *   *

Reizēm es reformēju kapsētas. Pašlaik tās ir ļoti skaistas, se­višķi pie mums, bet ievirza cilvēku domāt tikai par cilvēka dzīves niecību. Ko izsaka dzimšanas un miršanas skaitļi? Nožē­lojama aritmētika, atskaitīšana ar četrzīmju skaitļiem. Cilvēka mūžs divciparu skaitlī — 25, 60 vai 83 — vienalga, kam, gan idiotam, gan domātājam, gan politiķim, gan kabatas zaglim. Man tiek paziņots, ka te guļ Kārlis, kas nodzīvojis 52 gadus, un ka pēc viņa sēro pakaļpalicēji. Aiz viņa guļ Justīnes, Mudī­tes, Alfrēdi un Miķeli, arī dzīvojuši kādu tur laiciņu, un arī par viņiem sēro. Cilvēki apliecina savas sēras vienādi, vienā teikumā, visā kapsētā. Visur viens un tas pats: «Mīļo aizgājēju piemiņā paturēs dziļi sērojošie tuvinieki.» Ak, šī vienveidīgā un baigā kartotēka! Izrādās, ka cilvēki savās kapsētās krustu un plākšņu pieminekļu kartotēkās pierāda piemiņas nabadzību. Vai arī aiz­gājēji bijuši tik vienkāršā formulā ierakstāmi. Iedomājieties tādu kartotēku, kurā uzzinām tikai:

vārds, uzvārds

mūža ilgums

piemiņā paturēs, dziļi skumst, sēro . . .

Ne zīmes, ne vārda, ne formulas, ne šifra, ka te aprakta vesela dzīve, vesela enciklopēdija! Sēro mājās, mīļo māt! Gribēju tālajos laukos vēl iet klausīties dziesmas, ko cīruļi dzied. Satumsa nakts, apklusa sirds.

Viņš gribēja, mēs visi gribam. Sēro mājās, mīļo māt! Bet te uzliec uz kapa sava dēla zvaigzni! Viņam taču bija tāda. Uzliec uz kapa viņa prieka kliedzienu! Viņam taču bija tāds! Ja nebija, tad uzliec viņa dusmas. Te ir publiskā kapsēta, te es nāku pie saviem mirušiem. Es gribu zināt, par ko viņš aizdegās svētās dusmās. Nu labi, viņam nebija ne zvaigžņota prieka, ne svētu dusmu. Tad varbūt viņam bija grāmatu tārpa vai futbolista azarts?

Tas juta dziļi, un tas juta stipri. Tam bija skaista seja, un tam bija skaista sirds. Tas dzīvē skaisti runāja, uzliec tam pieminekli, kas līdzīgs katedrai, vai pieminekli, kas ir viena atplesta mute, lai tajā var pielūdzēji nolikt savus vainagus un ziedus. Tas dzīvē kolekcionēja draugus, bet otrs — alus pudeļu etiķetes. Ierakstiet pirmajam piemineklī ap viņa vārdu viņa draugu vārdus, un viņa draugi neļaunosies, ja vien tie nav māņticīgi. Nolīmē otra kapu ar pudeļu etiķetēm, ja tā ir viņa dzīves būtība, tā vien. Ieiesim kapos kā milzīgā kaislību un domu izstādē, kurai uz vārtiem rakstīts lieliem burtiem CREDO. Kas ir Tautas saimniecības iz­stāde Mežaparkā pret šo milzīgo Visu Dvēseļu izstādi? Tikai nedzīvu viendienīgu, viengadīgu, vienmūžīgu priekšmetu kap­sēta.

Tā es reformēju kapsētas. Es nodzēšu vārdus un uzvārdus, sēras un dzimšanas, miršanas skaitļus, jo tie neko neizsaka, un visa kapsēta kļūst vienāda. Lieciet ziedus tepat uz Jāņa vai Pē­tera, Andersona vai Smeļova kapa, es saku ziedu nesējiem, vienalga, uz jebkura kapa šajā bezpersonības kapsētā, kur nulles ir nulles arī nāves priekšā. Redziet, piemiņas plāksnes ir tukšas.

Jūs tur uzrakstiet vārdus — viņa paša atrastos, izciestos, lai­mīgos un nelaimīgos, bet no viņa paša bauslības galdiņiem. Varbūt nošu rindas. Varbūt formulas. Varbūt skolnieku parak­stus, kaut vai divus trīs no simta, kā nu kuram. Ierakstiet plāksnē viņa personības formulu, viņa dvēseles šifru. Jūs to nezināt?

Tad kāpēc jūs nesat viņam ziedus? Tikai tāpēc, ka tā klājas? Ti­kai paraduma un pienākuma pēc? Tad ierakstiet krustā: «Viņš man ieaudzināja pienākumu pienākuma pēc,» — vai: «Viņš man iemācīja paradumu viltot sirsnību.»

Bet varbūt testamentā viņš atstājis savu epitāfiju, zinādams, ka jūs viņa dzīvi nekad neesat sapratuši un viņa CREDO ne saprast, ne formulā iešifrēt nevarēsiet. Arī testamentā nav? Par nekustamo īpašumu ir, par dvēseliskajām kustībām nav? Tad es nezinu. Vismaz domājiet paši par savu testamentu, ko jūs rakstītu uz savas piemiņas plāksnes. Jo var gadīties, ka pēc 50 gadiem, kad jūsu stunda pienāks, socioloģijai būs jau tāda nozare — epitafaloģija, kas studēs jūsu dzīves dokumentā­ciju — kādas sociālētiskas vērtības ir iešifrējamas jūsu kapu plāksnes rakstā un vai jūs esat glabājams kapsētā, šajā milzī­gajā izstādē un bibliotēkā, vai aiz vaļņa, kā kādreiz pa­gāns, cilvēks bez dvēseles. Un tev piešķirs mūža mieru un mūžīgo dzīvošanu, tāpat kā tagad piešķir personālpensiju vai vienkārši pensiju, tikai tev būs jāpierāda, ka nākošajām paaudzēm var būt interese par to, kas ierakstīts tavā kapa plāksnē.

Es tevi saprotu, sieva. Viņš bija tavs vīrs. Un tas ir vienīgais viņa dzīves attaisnojums. Jūs mīlējāt viens otru, bet jūsu mīlai nav pierādījumu, jums nav bērnu (un bērni jau arī ne vienmēr pierāda mīlestību). Es zinu, tu nevari ierakstīt aukstā akmenī — tās tirpas no viņa pieskāriena, to gādību par tavām dienām, — tas viss ir netverami aizgājis, izzudis, nepierādāms. Bet varbūt lai paliek tavi atspulgi melnajā plāksnē — no jaunības spoža­jām acīm līdz viņa nāves dienas izmisumam tavā vaigā. Mī­lestība ir vislielākā vērtība — pāri atomzinātnei un astronomi­jai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm.

Rakstiet vienkārši un patiesīgi. Ja viņš bijis blēdis, nenoslēpiet to. Jo viņam ir bijusi kāda sava taisnība, kuru arī citiem svarīgi zināt, būvējot savējo.

Rakstiet neslēpjot:

«Viņš nekad neatdeva parādus».

«Viņam bija vairāk bērnu nekā tie, ko viņam dzemdējusi sieva».

«Zobu pastas tūbiņas viņa nespieda no gala, bet no vidus; rūgušpiena bļodā viņa karoti smēla no vidus, un visai viņas dzī­vei nebija ne gala, ne malas».

Arī tā ir personības izpausme. īss dzīves konspekts.

/Imants Ziedonis/

Cemeteries